PAR ŠOKOLĀDI

Eiropieši, kad XV gadsimta beigās ieradās Amerikā, ieinteresējās par šokolādi.

Tas notika tā, Kolumbs savāca maisiņu ar brīnumainajām pupiņām un kopā ar citiem dārgumiem nosūtīja Spānijas karaļnamam.

Valdnieki bija zelta un sudraba dārgakmeņu, kā arī brīnumaino putnu spalvu krāšņuma un bagātības apburti. Un šajā mirklī rūgtenās, tumši brūnās pupiņas, kas zināmā mērā atgādināja mandeles nekādi nespēja iespaidot monarhus. Kā gan viņi būtu zinājuši, ka šīs pupiņas ir indiāņu pielūgtā „dievu pārtika”. Un vēl jo vairāk, viņi nespēja iedomāties, ka šie pieticīgie „zirņi” ar savu unikālo garšu iekaros visu pasauli.

Par laimi Kolumbs un viņa līdzgaitnieki zināja par augsto šokolādes vērtību un spēja šīs zināšanas saglabāt un nodot tālāk. Valdot centrālajā un Dienvidamerikā vairāk kā 4 gadsimtus, spāņi greizsirdīgi glabāja un turēja slepenībā vienu no saviem galvenajiem noslēpumiem – kakao noslēpumu.

17. gadsimtā spāņu mūki Meksikā iemācījās pagatavot „cietā veidā”, proti, izgatavojot šokolādes nūjiņas. Tās savukārt drīzi vien no klostera darbnīcām nokļuva uz elegantiem banketa galdiem, kuri tika sarūpēti pilīs un muižās.

Anglijā šokolādei nācās saskarties ar zināmu konkurenci. XVII gadsimta vidū Anglijā savu vietu centās iekarot arī kafija un tēja. Atjautīgie un tālredzīgie traktieru īpašnieki neapjuka situācijā un ātri vien pamanījās pasniegt visus trīs karstos dzērienu, tā teikt, izvēle katrai gaumei.